Laime ir dzīvesveids
- Sep 11, 2016
- 3 min read
Aizbraucot Erasmusā, gandrīz visas rūpes, darbi un vaļasprieki tiek atstāti mājās. Ģitāra sāk uzkrāt putekļus, dziesmu vakari iespējams skan pat labā, ja es tur neesmu, Tēvijas Sargi pēc manis arī droši vien neilgojas. Šķiet, ka tagad viņiem diezgan liela popularitāte. Pateicoties Erasmus stipendijai un iekrājumiem no Norvēģijas darba, arī strādāšana nav pirmā nepieciešamība. Ir iespēja uzsākt visu no jauna, iegūt jaunus draugus, protams, arī neaizmirst jau esošos, iemācīties valodu, saņemt kultūršoku un organizēt laiku kā labpatīk. Tad nu nodomāju, ja reiz man teju ne par ko nav jāuztraucas, tad es būtu pagalam briesmīgs laika plānotājs, ja nespētu kārtīgāk nodoties sporta aktivitātēm.
Brīvajā ceturtdienā ar Āri, blablacar.com, kur mūs uzņēma Nestle direktors savā mašīnā, aizmaldījāmies līdz La Baule. Gribējām okeānu. Dabūjām okeānu. Atpakaļceļā arī bija plānots blablaca... bet tā arī blāblā neatbrauca, pat ja bijā naudu jau oficiāli samaksājuši. Iemēģināju divstāvīgu vilcienu un interesantas sarunas par smadzenēm, attīstību un sasniegumiem. La Baulē pamatīgi nostaigājāmies pa pludmali, bet ar peldēšanos gan bija tā čābīgāk. Šī bija vissaulainākā lietainā pēcpusdiena :D Līča krasts ir ar bez koku zonu. To vietā slejas tūristu hoteļi. Visai industriāla sajūta. Nav privātuma. Latvijas jūras mala ir pasakaina! Tur ir koki, nav mašīnu trokšņi, nav ēkas, nav veloceliņi un nav laternas. Tur esi tu un jūra! Arī ūdens Latvijā nav tik sāļš. Pēc vidējiem skaitļiem, tas Atlantijas okeānā ir apmēram 5 līdz 8 reizes sāļāks nekā Latvijā. Kā arī Latvijas akmeņainajā jūras malā ir krietni patīkamāk iet peldēties, nekā Francijas akmeņaini klinšainajā piekrastē, kur tas var beigties ļoti sāpīgi. Te peldvieta ir rūpīgāk jāizvēlas.
Iestājoties bēgumam, viss ūdens zem jahtām aizplūst prom. Jahtas teju vai gāžas riņķī. Protams, ka tās neapgāzīsies, bet skats tika vai tā visai jocīgs, un frančiem tas laikam ir normāli. Latvijā ir lielāka cieņa pret jahtām. Te relatīvi daudz ir tādas, kuras kārtīgu klāja kopšanu nav ilgi jutušas.
Tas, kas man Francijā ļoti patīk – te ciena gājējus un riteņbraucējus. Lai gan pēc likuma gājējiem ir, priekšroka uz gājēju pārejas, bet tik un tā gājēji ar vieglu rokas mājienu gājēji pasakās autovadītājam, ka ir palaisti. Mašīnas apstājas jau tad, kad tuvojies ceļam. Riteņbraucēju celiņi dažkārt iekāroti pa ielas vidu. Vai spējat to iedomāties Latvijā?
Arī parki ir te brīnišķīgi. Tie ir tik dažādi un piemēroti visiem. Es varu atrast sev tīkamas šauras meža takas, principā izkoptus brikšņus, kamēr citi skrien pa asfaltētiem celiņiem. Brikšņi te tiešām nozīmē brikšņus! Tas ir kā krietni apsakņojies ievu pamežs, bet bonusā vēl nāk augu dzeloņi uz lapām un stumbriem. Pagaidām esmu saskāries ar situāciju, ka gar upēm plašas zaļās zonas rekreācijai. Žetons frančiem par to!
Šobrīd Francijā ir noskrieti 69.95km (http://www.noskrien.lv/noskrien/biedrs/Majenieks/) un katrs kilometrs bijis vērtīgs. Manuprāt, skriešana ir viena trakoti interesanta padarīšana. Tā ir kā meditācija. Tas ir visvieglākais veids kā iepazīt apkārtni. Visvieglākais veids, lai justos labi. Visvieglāk pieejamais. Un varētu būt arī viens no mokošākajiem, kad saskarties nāktos ar ultramaratoniem. Skrienot rodas jaunas idejas un atnāk iedvesma.
Šodien sapratu, ka manis nopirktie skriešanas apavi nav īsti labi – sperot soli, potīte un pēda slodzē ieliecas, radot papildus stiepi. Labāk skrienu bez apaviem. Vai tu kādreiz esi aizdomājies, cik pēda ir nozīmīga sastāvdaļa mūsu dzīvēs? Pagaidām neesmu te nevienu saticis, kas skrietu ar basām kājām. Ieraugot mani, cilvēki bieži vien ir izbrīnā un nesaprašanā "WTF! kāpēc???” Bet ik pa retam dalu ceļu ar cilvēkiem, kas uzsmaida vai pat apjautājas “Kā jūtas tavas pēdas?” Un ja, kāds man nepiekrīt, neiešu par to skarbi diskutēt. Neesmu ne mediķis, ne biofiziķis un arī ne enerģētiķis, lai spētu būt akadēmiski kompetents par uzkrātajām zināšanām. Lai pārliecinātos, ka baskāju skriešana ir patīkama, pietiek ar to, ka var atminēties, kādas ir sajūtas ejot ar basām kājām pa jūras malu, pa zāli mājas pagalmā, kādas ir sajūtas, apmeklējot baskāju sajūtu takas. Šādas relaksējošas sajūtas baskāju skrējējiem ir katru reizi, kad viņi dodas savos skrējienos.
Ar skriešanu var ērtāk iepazīt apkārtni un pilnveidot sevi, lai vēlāk Latvijai spētu dotu vislielāko pienesumu, kādu vien iespējams dot.
Comments