Nakts klintīs pie Atlantijas okeāna
- Sep 26, 2016
- 9 min read
Pointe de Dinan
Bija piektdiena un lieliem soļiem tuvojās brīvdienas. Jau esmu te 3 nedēļas un vienīgā vieta, kur esmu bijis, ir pludmale. Nekur citur nav sanācis aizbraukt. Tāpēc vai, nu tagad, vai... vai ei nu sazin kad. Bet kā tad nu brauksi kaut kur, bez palikšanas pa nakti – vajag telti. Telts nav. Hmm... štrunts ar visu, gan jau kaut ko izdosies noimprovizēt.
15 minūšu laikā no netālās istabiņas tiek pierunāta ķīniete Xiu (江秀, Ksjū). Viņa ir mana studiju biedrene. Iespējams, ka tā var būt ļoti bīstama, pārgalvīga, bezjēdzīga pieredze, bet iespējams, ka viens no foršākajiem piedzīvojumiem. Pēc 5 minūšu plānošanas, esam nolēmuši, ko mums vajag stopēšanai 300km distancei (Nantes – Crozon), ~30 km pārgājienam, ēdienreizēm un nakts siltumam.
江秀 ir uzaugusi Šanhajā, kur dzīve neapstājas un riņķo apmēram 10 miljoni pilsētas iedzīvotāji. Es esmu audzis meža vidū, kur neredz pat kaimiņu māju - tikai kokus un pļavas. Teorētiski vienošanās par ēdienu varētu būt visai grūti panākama īsā laikā, bet, par laimi, notika pretējais. Vēlu vakarā braucam kaut kur uz centru, lai dabūtu guļammaisu un mums pat vēl ir 6 stundas, lai ar pirmajiem saules stariem nokļūtu stopēšanas sākumpunktā. Līdz turienei braucām ar 3 transportiem! :D Nantes pilsētā ir ļoti labi attīstīts sabiedriskais transports.
Pēc 20 min stopēšanas, mūs uzņem piecpadsmitā garām braucošā mašīna. Patiesībā, viņi aizbrauca garām, apgriezās un brauca atpakaļ, lai mūs paņemtu un aizvestu 270km! :)) Seržs un Katrīna ir ļoti draudzīgi. Viss ceļš aizritēja jautājuma jautājumos. Interesantākais, ko uzzināju, ka ir tāds Rotary Klubs, kas ir ļoti daudzveidīgs brīvprātīgā, internacionālā darbībā. Seržš ir Nantes Rotary kluba vadītājs, un organizē apmaiņas studentiem dzīvesvietas un seko līdzi noteikumu izpildei. Nedaudz pastāstot vairāk. Viņa pieredzē ir bijusi kāda meitene (<18 gadi), kura atbraukusi no Korejas uz Franciju, nezinot pilnīgi nevienu vārdu. Patiesībā, parasti jaunieši nezina pat elementāru sarunvalodu. Bērni dzīvo gadu apmaiņas ģimenēs, kuras ik pēc 3-4 mēnešiem mainās. Ir jāiet skolā, neko nezinot. Atsaucīgi vecāki atzīst, ka tā ir neiedomājami lieliska iespēja ļaut bērniem pieaugt neticami īsā laika posmā. Tikai viens sīkums – vēlmei jābūt bērnam, nevis vecākiem, kas tiek pārbaudīts diezgan garās pārrunas.
Atpakaļ pie temata. Otrā mašīnā, kas mūs uzņēma, bija kāds jauns puisis. Viņš nemācēja pateikt gandrīz ne vienu teikumu angliski, bet tik vai tā centās būt iespējami draudzīgs. Patiesībā visi šoferīši bija ļoti atsaucīgi.
Pirmā diena piekrastē, kā jau parasti - daudz jāstaigā, garšīgs pašu gatavots ēdiens un iespaidīgas klintis, pa kurām var ložņāt augšā-lejā, lejā-augšā, apkārt un iekšā-ārā. Tuvojoties vakaram nolemjam gulēt tieši Atlantijas okeāna krastā uz klintīm. Laika ziņas gan brīdina, ka naktī būs lietus, bet tobrīd, kad sākām tur iekārtoties, bija skaistas zilas debesis.
Tad sāka satumst, apmākties un vējš pieņēmās spēkā. Esam it kā aizvējā, bet troksnis tāds, ka plkst. 21, ejot gulēt, nevar aizmigt, jo tas ir pārāk skaļš! Viļņi sitas pret klintīm, ūdens šķīst uz visām pusēm un gaudo vējš. No aptieciņas izvelku ausu aizbāžņus. Beidzot var aizmigt. Pusnaktī vējš ir mainījis virzienu, sācies lietus un guļammaisi pamostoties jau ir slapji. Deguns ir aizkritis. Domāju, ka tik vēl ko nopietnāku nesaķert. Lietus ir klāt. It kā varētu gulēt un ciesties, bet ja nu vējš un lietus vēl pieņemas spēkā? Sajūtamies bīstamā situācijā. Mums nav lukturīša. Ha hā! Gudrinieki! Novācamies ar rokas pulksteņa gaismas palīdzību. Esam slapji līdz kauliem. Ejam meklēt naktsmājas. Taciņas klintīs ir ļoti šauras, iešana notiek ļoti lēti. Atliktu vien paklupt un dabūtu izpeldēties :)
Plkst. 1 naktī klauvējamies pie četrām privātmāju durvīm, kurās ir gaisma. Neviens nerunā angliski. Runājam žestu valodā. Saprotamies, bet iekšā, siltumā uz grīdas nakšņot, neviens no četriem saimniekiem nelaiž. Ārā turpina līt. Ejam. Ejam. Ejam. Atrodam pagalmu ar vasaras mājiņu. Mašīna pagalmā nav, tātad neviens arī mājās nav. Iekurinām ugunskuru no izmirkušiem, iepriekš nozāģētiem koku zariem. Veiksmīgi likvidējam gāzes degli procesa laikā. Uzmanām ugunskuru uz maiņām. Cenšamies izžūt un atgūt enerģiju. Par laimi ir šīfera gabali. Laiks mainās neiedomājamā ātrumā. Vienu brīdi skaistas, tīras, zvaigžņotas debesis, bet pēc burtiski 5 minūtēm, mākoņu jūra un lietus. Šīfera gabali noder vienpusējai nojumei. Kopumā gulētas 2 stundas. Bet neskatoties uz to, ka esam sadedzinājuši gāzes degli, brokastis ir gardas. Nomazgājot rokas un noskalojot seju peļķē, sākam justies atkal kā cilvēki. Ūdens rezerves beigušās.
Pieņem lēmumam, šodien vairs nekur nedoties. Braucam mājās, pat pusi neapskatījuši no cerētā. Stopējam. Pirmā garāmbraucošā mašīna mūs paņem. O la lā! :)) Puķu veikalā palūdzam kartona gabalu uz kura uzrakstīt galamērķi. Nākamā mašīna mūs uzņem tieši brīdī, kad sāk līt stiprs lietus. Ir skaista varavīksne. Izskatās, ka Xiu ir vairāk ieinteresēta varavīksnē nekā, kāpšanā mašīnā. Ķīnā tik lielu nebija redzējusi. Šoferis mūs izved nelielā ceļojumā uz vietējo kalnu. Rakstura stingrība un nacionālās saknes caurvij teju katru viņa teikumu. Ļoti labsirdīgs vīrs. Tad vēl 5 mašīnas un esam atpakaļ, taisni pie kojām. Interesanti, ka viens šoferīts uz lielceļa mūs paķēra vien 4 km! :D Ir norunātas jau 2 tikšanās ar Rotary Seržu&Katrīnu un tiem foršajiem Parīzes studentiem, kas mūs atveda līdz pašām mājas durvīm. Pasaule ir skaista un dažkārt cilvēki ir lieliski! :))
Un cik vienkāršs ceļojums var radīt patīkamas sajūtas. Būt mašīnā ar Francijas lielākās bankas vadītāju, fizioterapeitu, studentiem, dabas draugu, studentiem, parastiem strādniekiem un cilvēkiem bez profesijas, jo nespējām komunicēt pat ar žestu valodu. Es nezināju, vai brīvdienas būs izdevušās vai pazaudētas iesprūstot kādā ceļa posmā, bet zināju, ka tās būs citādākas. Pat pēc visas nosalšanas Xiu ir sajūsmā un jautā, vai varētu vēl kādreiz braukt stopēt uz šoferīšu ieteiktajām Francijas vietām.
Paši vien esam savas laimes kalēji! Ja nu sanāk kaut kad braukt šajā virzienā, tad meklējiet: * Presou Ile de Corozon (klintis) Sākot no Crozon, jāiet apkārt visam ragam! * Quimper (it kā skaista pilsēta)
* Vannes (Ile aux Moines - it kā brīnešķīga vieta, lai braukātu no saliņas uz saliņu ar kajaku)
Bon voyage!
------- ENGLISH --------
A NIGHT ON THE CLIFS NEAR THE ATLANTIC OCEAN.
Pointe de Dinan
It was a Friday and with great strides were approaching holidays. I have been here for 3 weeks and the only place where I was it was a beach. Nowhere else I did not manage to go. So its time to go now or ... or who knows when. But how can I go anywhere if I do not have a tent? I cannot overnight without tent! I need a tent!!! Hmm ... well, lets see what happens. We will improvise something!
15 minutes from the nearby rooms are persuaded Chinese Xiu (江 秀). She is my classmate. It is possible that it could be very dangerous, reckless, meaningless experience, but it is possible that it could became one of the best adventures. After 5 minutes of planning, we have decided what we need hitchhiking for 300km distance (Nantes - Crozon), about 30 km hiking, meals and night heat.
江 秀 it grew up in Shanghai, where life do not stops and revolved around 10 million inhabitants of the city. I have grown in the middle of the forest, where could not even manage to see the neighboring house - only trees and some agriculture lands. Bye the theory, the agreement on food could be quite difficult to be achieved in a short time (win-win strategy), but, luckly happened the opposite. Thank you for your open mind! Late in the evening we manage to get a sleeping bag (thank you H-Lise) and we even had six hours to backpack things and start hitchhiking before a sunrise. Until there we went with 3 transports! Nantes city is very well developed with public transport.
After 20 minutes standing we got host by fifteenth running car. In fact, they drove past, turned around and drove back to us pick us up and drive 270km! :)) Serge and Catherine are very friendly. All the way passed the issue matters. The most interesting that I learned was the Rotary Club, which is very wide of volunteer action and a lot of opportunities. Serge is one of the Nantes Rotary club responsible person who organizes exchange students lives and follow the rules for execution. Telling us a little more. In his experience has been a girl (<18 years), which come from South Korea to France without knowing a single word in French. In fact, it is often that young people usually do not know even rudimentary foreign language. Children lives in families which exchanges after every 3-4 months. You have to go to school by not knowing anything. Responsive parents recognize that it is inconceivable a great opportunity to allow children to grow in incredibly short period of time. Only one detail - the desire needs to come from a child not from the parents. It is tested fairly long discussion!
Back to the topic. The second car driver who welcomed us was a young guy. He did not know how to say almost not a single sentence in English, but as if it was trying to be as friendly. In fact all drivers was very friendly.
The first day on the coast as usual - a lot of walk, delicious selfmade food and spectacular cliffs, along which can sneak top-down, down-top, around and inside-out. Towards the evening we decide to sleep directly on the Atlantic coast on the rocks. Weather casts says that the night will be rainy but when we started to settle there was a beautiful blue sky.
Then it began to get darker, cloudy and wind increased in force. We are in the shelter but the noise at 9 PM was so loud that we cannot sleep. The waves beating against the rocks, soluble in water on all sides and the howl of the wind. In First Aid kit I manage to find a ear plugs to reduce the sound (if you want have normal sleep in nature you need to have as possible silent place as you can find). It helped. Finally able to fall asleep. At midnight the wind changed direction, started to rain and woke me up because sleeping bag were already wet. The nose was even louder! I hoped not to get sick. Rain could became even stronger. Felt in dangers. We do not have a flashlight. Ha ha! Really wise! We did backpacking with a light from a watch screen (rain could damage a cellphone). We (at least I) were wet to the bones. Let's go look for good people who can let us in their home. Rock paths on cliffs on night are more narrow. More dangerous. Walking was slowly. Just slip on the path and could get a swim (in the best case)! :)
At 1 AM we were knocking at private house doors who had a light inside the house. No one understood English. We speak sign language. We understand each other but inside, in warm place to sleep on the floor, none of the four hosts did not allowed to stay. Outside continues to rain. We were walking. Walking. Walking. While find a courtyard with a summer house. The car is not in the yard, so no one should not be at home. We made a bonfire of previously cutted tree branches. It was not easy. They were totally wet! We manage to use the hiking cocker gas to start a fire. When fire was big enough we recognized that the cocker is damaged. Some parts melted. Lucky we – there won`t be any hot meal tomorrow. We try to dry our clothes and recover energy. Luckily there were some pieces of roof. Time changes unimaginable speed. In one moment there is a beautiful, clean, starry sky, but literally 5 minutes – a sea of clouds, a wind and a rain. Roof pieces were sided to make a shelter. Overall we slept 2 hours (at least I), Xiu less. But despite the fact that we had burned a gas cocker breakfast were delicious. Washed hands and face in flushed puddle I begin to feel again as a people. Water reserves over.
We agreed not to travel today anywhere. Let's go home even if we haven’t seen the most of places. Hitchhiked. First bypassing machine took us. O-la-laaa! :)) In flower shop asked a piece of cardboard on which wrote a destination. Next car took us just at the moment when started heavy rain. It is a beautiful rainbow. It looks like Xiu is more interested to rainbow not to jumping in the car. And I totally understand because in China she have not seen that big rainbow before. The driver made us a small trip to the local mountain. Strength of character and national roots permeates almost every sentence out of him. But very good man! He gave us a water.
Then another 5 cars and we are back, straight at the accommodations. The one on the highway drivers picked us up only for 4 km! :D It looks that the French really like hitchhikers. We already have 2 meeting with the Rotary Serge & Catherine and one student, Sakina, who brought us to the doors. The world is beautiful and sometimes people are great, at least the ones which you attract :)
How a simple trip can create pleasurable sensations! Taking a drive with big bank (society generale) manager/leader, physiotherapists, students, nature friends, simply workers and ordinary people without a profession (maybe they have a profession and maybe they work, at least they should, but because of language barrier even could not communicate). I did not know what kind of holidays it will be. Could had been terrible and could be otherwise, but we knew it would be different! Even after all the freezing Xiu is excited. I was more worried about her than about myself. It`s my cultural thing to make female feel comfortable or at least to try do everything. Thank you that you accepted the challenge!
Any of us is a blacksmith of ours happiness!
Bon voyage!
Comments