Parīze rudenī

Reiz pirms četriem gadiem uz vienu nakti ieskrēju Parīzē. Ar to viss beidzās. Interesanti, ka šīm beigām bija turpinājums.

Viss sākās ar domu, ka vēlētos atgriezties. Par citām domām labāk nestāstīšu :D

Lai gan negribas rēķinus vilkt kopā, bet tomēr apmeklēt Versaļas pili un Parīzi bija tā vērts. Tā greznība, kas paveras Versaļas pilī un piekļaujošajā dārzā ir pasaules šedevrs. Tas viss uzcelts uz izšķērdīgas galma monarhijas, uz cilvēku nabadzības un bada rēķina. 18 gs. te bija traki laiki un nav brīnums, ka notika dumpošanās, revolūcija, kā rezultātā karalis Luis XVI un daudzi politiķi tika giljotēti. Katru otrdienu Nantē, kur dzīvoju, ir streiku diena. Sabiedriskais transports pusceļā, kaut kur starp pieturām mēdz apstāties un paziņot, ka tālāk tas nekursēs. Tas droši vien, tas ir viņu gēnos protestēt. Tiec tālāk kā gribi. Biznesa tikšanās? Nu un! Skola? Ak vai! Kaut kas svarīgs? Sorry, misjē!

Versaļas pilij mēs tik izskrējām cauri, pavadot tur vienu dienu. Ja gribas kaut ko vairāk uzzināt, tad tā vieta noteikta ir vairāku dienu vērta. Arī google map ir patīkami parūpējušies, par reklāmu, ļaujot virtuāli izstaigāt pili.

Versaļas parkā skan klasiskā mūzika. Tumbas ir noslēpas dzīvžogā. Ir patīkama gaisotne. Ir skaisti nopļauts zālājs, līkloču celiņi, parku rotā dažnedažādu formu dekorkoki, kas apgraizīti ģeometriskās figūrās, strūklaku priekšniesumi mūzikas pavadībā, kolonādes, ūdenstornis, laivas. Vienvārdsakot idille. Tik jautājums, kāda kļūst cilvēka personība dzīvojot tādā vidē, kur ne par ko nav jāuztraucas...

Nakti pavadām kādā parkā. Kursa biedri gulēja mašīnā, bet es devu priekšroku teltij parkā. Te parks ir mežs ar veloceliņu pa vidu un dažām takām. Ausu aizbāžņi gulēšanai teltī ir ļoti noderīga lieta. No rīta neliels skrējiens un laiks modināt abus gulētājus.

Parīzē negāja viss tik gludi kā gribētos. Agrā rīta stundā pilsētā uz ceļa izskrēja mazs suns uz ceļa. Cik varēju, tik noreaģēju, bet.... bez mokām... tieši ar riteni pāri galvai. Par laimi saimniece nebija viena, jo skats nebija pārāk skaists. Līdzās bija kāds savējais, kas nomierina un parūpējas par mirušo radībiņu. Lauzītā angļu valodā pēc 10 min pateicās, ka apstājos, novēlējām sargāt paši sevi un devāmies katrs savā virzienā. Interesanti, ka Parīzē daudzi suņi ar saimniekiem pārvietojās bez pavadas. Turpmākā diena pie stūres nedaudz paranojā no jebkura suņa un tuvojošās gājēju pārejas.

Visādi citādi tālāk laime mums stāvēja klāt. Noparkojāmies 2 min attālumā no Eifeļa torņa un baudījām uzlecošās saules starus atspīdam pret gaiši brūno krāsu, liekot tam spīdēt kā zeltam. Priecājāmies, ka vismaz svētdienās stāvēšana tur ir bez maksas :)) Satiktā francūziete Sakina teica: “es uz Parīzi ar mašīnu nemūžam nebrauktu! Te nav iespējams noparkoties!” Mums bija Āris, tāpēc noparkojāmies veiksmīgi vēl 2 vietās 2 min attālumā no iecerētajiem objektiem :)) Parīze ir ļoti skaista pilsēta. Tikpat kā uz katra stūra bezgala grezna arhitektūra, izrotājumi, daudz dekorācijas, skulptūras un.... un smaka. Parīze ir arī ļoti netīra pilsēta. Uz ielām katrs stabs apčurāts, aiz suņiem pat uz trotuāriem nesavāc, arī šur tur cilvēks savu taisnās zarnas saturu atstājis kādā stūrī un filigrāni uzliek tam pa virsu tualetes papīru. Visapkārt mētājas atkritumi, plastmasas krūzītes, pudeles, papīri, atkritumi, maisiņi sasistas stikla pudeles... Arī tas laikam vēl ir palicis viņu gēnos. Palasot, kāda bijusi Parīze 18 gs. beigās, 19.gs. sākumā, es esmu dziļā nesaprašanā, kāpēc tiekties dzīvot izgāztuvē. Priekš manis diezgan pabriesmīgi. Bet visādi citādi, tur ir ko redzēt! :))

Pirms tam Eifeļa tornī uzbraukt nesanāca. Šoreiz sanāca pat uzkāpt. Celis sāp un saites sāp, bet tas ir tik patīkami pievarēt vairāk kā 1600 pakāpienus un tad lēkāt pa stiklu, zem kura redzams ielas asfalts. Šis metāllūznis sver 10100 tonnas, kas uzcelts 1889.g, un vēl aizvien ir drošs. Gustavs Eifelis bijis viens trakoti labs inženieris! Interesanti, ka 60 gados, kad torni krāsoja, strādnieki pa to pārvietojās bez jebkādas drošības. Brrr... Labākais, ka tas sākotnējis bija paredzēts vien 20 gadu lietošanai. Skatos no augšas pasakains. Eiropas metropole. Nerimstošā dzīvība. 10 milijonu pilsēta. It kā jau sīkums, ja salīdzina uz Indijas galvas pilsētas fona, bet vēl neesmu bijis lielākā pilsētā.

Otrs galvenais objekts, kur noteikti gribējās pabūt bija Moulin Rouge. Ieeja uz pasaules labākajiem kabarē šoviem vien nieka 70€ un uzvalka drescods. Šoreiz šovs izpalika, bet droši vien, kādu dien vēlreiz skrienot caur Parīzei, būtu vērts piestāt. Interesanti, ka par Moulin Rouge ir uzņemtas vismaz 12 filmas.

Garšīgas franču pusdienas ar Sakinu Bastīlijā. Tā grūti aptvert, kādas nekārtības un sacelšanās tur norisinājušās pirms 225 gadiem 4 mēnešiem un 2 dienām. Un vēlāk 60 000 nāvessodu piespriešana. Šobrīd cietoksnis ir nojaukts, bezjēdzīgā vara ir pārņemta un slejas brīvības statuja. Tikai, cik plaša var būt mūsu individuālā brīvība? Kamēr vien tā neietekmē cita brīvību. Bieži vien ar šo daudziem ir problēmas.

Tāda lieliska sajūta klaiņot pa Parīzi, skatoties kā arī tur kokiem sāk sārtoties lapas un kā zelta figūras uz tiltiem atmirdz. Droši vien mūziķu sapņu vieta, bet es labāk, uzbraucot tornī, skatos uz ziemeļiem un veros, kurā virzienā ir mūsu tīrā, ainaviskā un mājīgā Latvija.

6

1

7

2

16

5

4

9

13

12

3

14

15

22

8

24

20

17

19

18

23