Apkārt Île De Noirmoutier (Francija)
- Oct 24, 2016
- 3 min read
Viss sākās ar nedēļu skrējienā.
Protams, katru dienu bija neliels skrējiens, bet ne par to šoreiz. Skola, skola, skola un vēlreiz skola. Uz mūsu skolu École Supérieure Du Bois atbrauca ciemos pasniedzējs no Nīderlandes. Katru dienu tikai viņa lekcijas. Teicās, ka mājās lasīt mums nelikšot – tas ir bezjēdzīgi, bet nodarbināt viņš mūs prata ļoti labi. Vēl tik daudz skolas solā katru dienu pēc stundām sēdējis nebiju.
Mums kursā ir kāds puisis no Brazīlijas – ļoti draudzīgs. Viņu sauc Leonardo. Viņam bija dzimšanas dienas ballīte. Pārmaiņas pēc izdomāju pievienoties, un pārmaiņas pēc pat patika. Studente no valsts, kurā veidojusies leģenda par Drakulas pili, jaunieši no Meksikas, kur tuksnesī dzīvo apbrīnojami skrējēji, Francūziete, kas bija lielisks sarunu biedrs un Indieši ar kuriem diskutējām maģistrkaiti sabiedrībā. Ak jā un vakara nagle, kāds puisis Abdlah Masri. Es nezinu, kas viņš ir pēc tautības, bet šī iepazīšanaās bija vienreizēja. Viņš līdzi bija paņēmis 7 kāršu komplektus?Kāpēc? Vai tad ar vienu vai diviem nevar iztikt? -“All of them are my babies!” Izrādās, ka viņš pašmācības ceļā ir apguvis burvju mākslu. Skan pārāk cildeni priekš 19 gadus veca jaunieša, vai ne? Kā viņš pats teica, viņš parādīs pāris iesildošos trikus. Manā priekšā tika samainīta kārts, kuru es pats izvilku. Vienreiz apskatījos, noliku uz galda. Viņš nepieskarās un tad otrreiz apskatīju. Tā bija pavisam cita kārts. Jūtos apmulsis. Šodien sarunājām, ka nākamreiz, kad viņš pārstās trenēties un izdomās iziet arī ārā, tad pacentīsies apdullināt manu prātu līdz pilnībai :)
Vēls vakars. Pēdējais transports mājup. No rīta stopējiens uz Île de Noirmoutier. Pēc tādas nedēļas esmu nopelnījis atpūtu! Tā ir sala 80 km attālumā no Nantes. Divās dienās uzskaitīti 70 km soļojumā. Apkārt salai pārāk daudz nebija, vien kādi 50 km, 20km pavadīti uz ceļa. Patiesībā sestdienā varētu soļot vēl un vēl, bet jau metās krēsla. Nācās piebremzēt, lai uztaisītu telti. Lukturītis man vēl no Ķīnas nav atlidinājies.
Ir brīnešķīgi ceļot vietnē. Vairāk sanāk komunicēties ar vietējiem cilvēkiem un vairāk laika veltīt pārdomām. Patiesībā ceļojot vienatnē, tu nekad neesi viens, jo... (turpinājums pēc video)
... jo pa galvu visu laiku maldās satiktie cilvēki. Gāju gar okeāna malu. Netīši sadraudzējos ar kādu ģimeni, kas sēdēja un mielojās ar austerēm. Aicināja uzcienāties. Ļoti draudzīgi cilvēki. Teicās, ka austeres salasījuši turpat 20m tālāk okeānā. Trumpis rokā! Jāsteidz izmantot! Uzsmērēta sviestmazīte, bēgumā ar nazi nolobīta no okeāna klints austere, dabūta tā ārā no čaulas uzpiests nedaudz citrons... cik labi, ja man šis būtu.. un var baudīt. Tā nu arī es iemācījos pirmo izdzīvošanas skolu okeāna krastā. Patiesībā, arī bez citrona, garšoja ļoti labi.
Šī sala ir visai unikāla. Patiesībā tā atrastos zem okeāna līmeņa un būtu ļoti sadrumstalota. Pateicoties dambim, tur ir izveidota vienota sala. Uz salas ir daudz vēsturiskas sāls ražotnes. Tās ir ļoti primitīvas. Kad ir paisums, speciālos četrkantinos dīķos ieplūst okeāna ūdens. Pateicoties saulei un vējam, sāk notikt iztvaikošanās process. Sālsūdens kļūst koncentrētāks un veidojas kristāliski gabaliņi, ko uzmanīgi ar grābekli savāc sāls piramīdās. Lai gan no tūrisma viedokļa tur nav daudz ko redzēt, tomēr tas ir visai interesanti, ka cilvēki vēl strādā pēc šādām metodēm. Dabisks produkts. Palasot vairāk informāciju, arī te ir bijuši traki laiki. Dažādi nodokļi. Kontrabandas. Asinsizliešanas. Vajāšanas. Pazemošanas… Brr…
Nakts teltī bija brīnešķīga. Melnas debesis ar daudz, daudz, daudz iekarinātām spuldzītēm. Atlieka uzvilkt ko siltāku un gāju uz kādu no neskaitāmajiem moliem parunāties ar Visumu. Molu te ir daudz. Tie paredzēti, lai novērstu krastu eroziju. 99.9% kāpās staigāt ir aizliegts, bet man izdevās atrast vienu mazmazītiņu vietiņu, tieši pirms nakts iestāšanās, kur apmesties. Par laimi šoreiz nakts bija salīdzinoši mierīga. Vismaz, kamēr nepazaudēju vienu ausu aizbāzni. Ik pēc pāris stundām pamodos, attaisīju telti, lai pārliecinātos, ka zvaigznes nav aizgājušas gulēt un pats atkal likos uz auss. Skaisti.
Negribās to atzīt, bet es nezināju, kur no rīta atrodos. Zinu tikai to, ka esmu uz salas kaut kur Dienvidu pusē.
Rīta iesildīšanās, skrējiens un drīz vien solītais lietus. Kā nu tagad, lai stopēju, kad esmu slapjš? Kurš mani tādu ņems slapju žurku mašīnā? Vēl aizvien, sākot maldīties pa mazājām un sazarotajām ielām, prātoju, kur atrodos. Stopēju mikrorajonā. Pirmā braucošā mašīna apstājas. Oho! Aizved mani 5 minūšu braucienā. Sāku izmisīgi meklēt labu starta vietu.Lietus pieņemas spēkā un atkal norimst. Pieņemas un norimst. Pirmā mašīna, kurai paceļu uzrakstu “NANTES” mani paņem. Vāāāuč? Nopietni?!
Kopā nosoļotā distance ir gana iespaidīga manam gandrīz saārstētajam celim, bet jūtos ļoti labi :)) Rīt skola. Mazliet jāpagatavojas ekonomikas stundām. Kā tad! Visu otro dienas pusi taisīju videoklipiņu. Bija tā vērts, jo rezultāts mani pašu apmierina.
Lūk, tā! Dodieties ārā un izbaudiet dabu! :)
Comments