Izniekotais laiks
- Nov 12, 2016
- 2 min read
Jo tuvāk deadline, jo produktīvāks darbs jeb kā es pamazām veseļojos un daru neko. Ir diezgan lielas dusmas. Ne jau uz apkārtējiem, ne politiķiem, ne kādu citu, bet uz sevi. Viss, kas notiek, ir paša radīts. Trūkst komandas cilvēka, ar ko kopā tiekties pēc jauniem mērķiem.
Gatavojoties Biznesa nedēļas ceļojumam uz Eiropas Parlamentu, nācās pagatavoties par klimata pārmaiņām un COP konferenci, kur pagājušajā gadā Parīzē sanāca kopā gandrīz 200 valstis, lai risinātu klimatu pārmaiņu jautājumu. Saskatu daudz solījumus un maz atbildības, bet ne par to šoreiz. Šoreiz par to, ka ar pēdējām 2 nedēļām esmu pilnībā sačakarējis savu gulēšanas grafiku par gandrīz 180°.
Mmm... šajās 4 dienās esmu vairāk filmu noskatījies nekā 1 gada laikā. Brrr! Un viss tik tamdēļ, ka nobijos braukt uz Pireneju kalniem, jo ar veselību mazliet čābīgi. Nekur nav beigu termiņi, nekas nav degošs, tad kāpēc baigi par kaut ko stresot? Tāda dīvaina cilvēka daba.
Viena filma iespiedās atmiņā – 127 hours. Filma ir par to, kā pārgājienu mīļotājs iesprūst aizā, jo akmens piespiedis roku tā, ka nevar dabūt ārā. Attēlota ļoti interesanta reakcija par to, kā viņš tiek galā ar esošo situāciju, kā joko, cik cītīgi izmēģina visu iespējamo, lai atbrīvotu roku, kā sākas halucinācijas un kam iziet cauri, lai pieņemtu kritisku lēmumu. Jāpiemin, ka filma balstīta uz patiesiem noteikumiem ar vēl dzīvu galveno atvaidoto varoni. Tad, kad nekas neizdodas, tad čalis roku nogriež pats sev roku ar trulu nazi. Attēlotais puisis, arī bez daļējas rokas, vēl aizvien nododas dabas piedzīvojumiem un pirms 6 gadiem pasaulē sagaidījis savu atvasīti. Kas par dzīvessparu!
Nantē pēdējās dienās ir lietus. Arī šonakt. Izgāju pastaigā gar upi. Ir bezvējš un daudzas jahtas šķiet, ka ir atmetušas pilnīgi cerības sagaidīt savus kapteiņus. Ostā jahtas ir apsūnojušas, netīras, bez mastiem un vispār briesmīgi pat skatīties. Arī koku lapas, turpat netālu no dokiem, ir sakritušas tādā slānī, ka jābūt uzmanīgam, kur kāju liek, lai neiekristu ūdenī. Tālāk ir liels gājēju un tramvaja tilts, no kura paveras skaists skats uz vienu no daudzajām Nantes ostiņām. Nakts vidū pilsētā atgriežas divi izklaižu kuģi izgaismojot visu upi un sašūpinot aizmigušās laivas. Vēl mazliet tālāk ir mazo sacensīvu jahtiņu un kajaku bāze, kurā sastopu peldamies trīs briesmīgi lielas ūdensžurkas, kas nebaidās no cilvēka. Netiekot savā alā, jo acīmredzot stāvu tur, kur ieeja, tās pļunčājas 6-7m attālumā un dīvaini ņurd.
Vien daži kilometri un esmu mājās, lai pabeigtu rakstīt interesējošos jautājumus par klimata pārmaiņu politikas uzsākto kursu un pieņemtajiem lēmumiem. Ir jau rīts. Laiks doties pagulēt, lai pa dienu pievērstos kādam fotošopa plakātiņam. Cerams, ka 11. novembra plakātiņš ar Alas pasākumu tika novērtēts.
Comments